Dalies, , Google Plus, Pinterest,

Drukāt

Posted in:

Vēl nedzimusī klibā pīle jeb Kariņa Latvijas simtgades valdība

Kas veidos Kariņa valdību?

Tikko beigušas skanēt Latvijas simtgades fanfaras, kad jau atkal mūsu valstij pievērsta pastiprināta ārvalstu uzmanība, jo šobrīd norit jau trešais valdības veidošanas mēģinājums. Šoreiz valdības veidošanas groži atrodas politiskā spēka “Jaunā Vienotība” un eiroparlamentārieša Krišjāņa Kariņa rokās. Jau tagad par topošo valdību izskan dažādi viedokļi – daudzi uzskata, ka tā jau nebūs īstā valdība, ka ar šo valdību mēs nevarēsim lepoties, jo patiesībā jau sanāk, ka valdību vadīs tā pati vecā “Vienotība” – tikai šoreiz ar ASV pilsoni priekšgalā. Kas tad īsti veido Kariņa valdību un vai var apgalvot, ka tā ir jaunā politika, par kuru nobalsoja vairums vēlētāju?

Sāksim ar pašu valdības vadītāju – Krišjānis Kariņš (JV), kuram uzticēta valdības izveidošana, pirmkārt, nav pat piedalījies Saeimas vēlēšanās, iespējams, baidoties zaudēt drošo vietu Eiropas Parlamentā. Ja valdību izdosies izveidot, Kariņš būs pirmais premjers Latvijas vēsturē, kuram ir dubultā pilsonība. Kā Kariņs, būdams ASV pilsonis, varēs īstenot Latvijas intereses? Vai arī viņš aizstāvēs ASV pozīciju? Pagaidām tas nav skaidrs, bet katrā ziņā jāatgādina, ka Kariņš ir zvērējis būt uzticīgs ASV interesēm un nav šo zvērestu lauzis.

Tieslietu ministra amata kandidāts ir Jānis Bordāns (JKP) – viņam, protams, ir zināma politiska pieredze, taču diez vai JKP iekšienē notiekošais – represijas pret partijas biedriem, sīkmanīga kontrole, manipulēšana, viedokļu negodīga virzīšana sev vēlamā virzienā – varētu norādīt uz Bordāna uzticamību, vai drīzāk uz tieslietu ministru, kurš savu amatu varētu izmantot, lai izrēķinātos ar saviem politiskajiem sāncenšiem.

Savukārt satiksmes ministra amatam virzīts Tālis Linkaits (JKP), kurš iepriekš medijos bieži figurējis transporta nozares eksperta lomā. Linkaitam tiek pārmesta saistība ar šveicieti Rūdolfu Meroni, kura interesēs, visticamāk, politiķis gatavs virzīt ostu privatizācijas plānus. Tāpat Linkaitam ir sena saistība ar “Vienotībai” pietuvināto Meierovica biedrību, kas aizsāka Lietussargu revolūciju.

Veselības ministres amatam virzītā Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!), iespējams, ir pēdējais cilvēks, kuru sabiedrība vēlētos redzēt ministres amatā, ņemot vērā faktu, ka Viņķele Saeimas vēlēšanās svītrota 2867 reizes. Ja atceramies, viens no Viņķeles spārnotākajiem izteicieniem bija tāds, ka “pensionāri, kuri padomju laikos smagi strādājuši, mazas pensijas saņem tādēļ, ka savulaik strādājuši citas valsts labā. Viņi nesaprot, ka nāk no “citas pasaules” un tādēļ pieprasa lielākas pensijas”. Vai tiešām varam ticēt, ka šāda ministre aizstāvēs pensionāru tiesības?

Savukārt ekonomikas ministra amata kandidāta Ralfa Nemiro (KPV LV) virzīšana iekšlietu ministra amatam vispār ir nesaprotama, ņemot vēra faktu, ka pats Nemiro, pirms ievēlēšanas deputāta amatā, ir mikrouzņēmuma valdē, kas gadā nodokļos nomaksā vien 1000 eiro jeb mazāk nekā 100 eiro mēnesī. Vai to var uzskatīt par vērienu, kas nepieciešams tik augstam amatam kā ekonomikas ministrs? Jāpiezīmē, ka Nemiro ir arī sadarbības partneris ZAB “Rebenoks & Vilders”, par ko pēdējā laikā mediju starmeši apgaismojuši ne vienu vien neērtu jautājumu.

Līdzīga situācija ir arī ar iekšlietu ministra amata kandidātu Sandi Ģirģenu (KPV LV) – vai tiešām prasības iekšlietu ministra amatam ir tik zemas, ka to var ieņemt cilvēks, kurš ir jurists ar “Turības” bakalaura grādu?

Labklājības ministres amata kandidāte Ramona Petraviča (KPV LV), līdzīgi kā Viņķele, neatbilst ministra amatam tīri cilvēcisku apstākļu dēļ. Medijos tik ziņots, ka viņas uzņēmuma SIA “Monēta”, kurā deputāte ieņēma finanšu vadītājas amatu, bet īpašnieks ir viņas vīrs, veikto sociālo iemaksu par darbiniekiem summa, izdalot uz strādājošo skaitu, atbilst minimālās algas apjomam. Petraviča noliedz, ka firma nodarbojas ar iespējamiem nodokļu un darba likumdošanas pārkāpumiem, taču Valsts ieņēmumu dienests (VID) apstiprina, ka ir saņēmis anonīmus ziņojumus par iespējamiem pārkāpumiem nodokļu jomā iepriekš minētajā uzņēmumā.

Kariņa valdībā uz ministru amatiem pretendē arī vairāki pieredzējuši politiķi, tostarp aizsardzības ministra amatu cer ieņemt Artis Pabriks (Attīstībai/Par!), kurš, kā zināms, nomainījis jau n-tās partijas un kandidējis pat uz premjera amatu. Pabrika atrašanās ministra amatā gan nebūs tā jaunā politika, par kuru vēlētāji nobalsoja šajās Saeimas vēlēšanās.

Līdzīgi kā ar Pabriku, vecā kaluma politiķi, ir arī ar ārlietu ministra amata kandidātu Edgaru Rinkēviču (JV), kurš pazīstams kā “bēgļu lielākais aizstāvis” un nacionālai valstij bīstamo ANO globālo paktu par bēgļiem parakstīja vienpersoniski. Arī finanšu ministra amata kandidāts, bijušais komunists Jānis Reirs (JV) strādājis vairākās valdības. Jāatgādina arī tas, ka viņam jau vairākkārt ir tikusi pieprasīta demisija.

Savukārt zemkopības amatam tiek virzīts pašreizējais vides ministrs Kaspars Gerhards (NA), kurš 13. Saeimas vēlēšanās nemaz nepiedalījās. Viņa nespēja pildīt amata pienākumus gan visuzskatāmāk izpaudās tad, kad viņš nespēja atlaist no amata Valsts vides dienesta vadītāju Ingu Koļegovu, lai gan viņas pārkāpumu saraksts līdz tam brīdim jau bija gana garš.

Kultūras ministres amatam jau atkārtoti virzīta Dace Melbārde (NA), kurai tiek pārmests atbalsts sev pietuvinātām personām un struktūrām, kamēr citām profesionālām kultūras un mākslas organizācijām šis atbalsts ir nepietiekams. Medijos bieži ziņots par pliekano finansējumu vairākām ministrijas pārvaldītajām jomām, par ko ministre vien rausta plecus.

Arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata kandidāts Juris Pūce (Attīstībai/Par!) uzskatāms par nevēlamu ministru jaunajā valdībā, jo būtībā viņš tiek medijos uzskatīts par obligātas iepirkuma komponentes (OIK) krusttēvu. Pūce savulaik ar lielu sparu atbalstīja obligātās iepirkuma komponentes atļauju izsniegšanu plašam uzņēmēju lokam, tādējādi novedot pie šī brīža situācijas, kad par OIK afēru maksā visi Latvijas nodokļu maksātāji. Kad Pūce un Daniels Pavļuts strādāja Ekonomikas ministrijā, bija vērojams straujš elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes atļauju izsniegšanas pieaugums, un, lai kā abi politiķi censtos atvairīties ar vārdiem, ka bija OIK atļauju ķīlnieki, diez vai kāds tiem vairs tic.

Vienīgais ministrs, kurš tiešām būtu pelnījis ieņemt atbildīgo amatu, ir izglītības un zinātnes ministres amata kandidāte Ilga Šuplinska (JKP), taču viens ministrs nevar glābt visu valdību, vai ne tā?

Skaidrs, ka Kariņa topošā valdība izskatās gaužām nepārliecinoši, un mēs nevaram apgalvot, ka atbildīgos amatus ieņems vislabākie kandidāti, kas nozīmē, ka arī jaunā valdība nebūs nekas spožs. Bet tas, cik ilgi tā nodzīvos, ja vispār piedzims – tas jau ir pavisam cits stāsts.

Foto: F64


2,167 skatījumi

Un Tavas domas par šo?

ekonomika.lv
labdien.lv

Birkas:, , , , , , , , ,

Dalies, , Google Plus, Pinterest,