Tā dēvētā “oligarhu lieta” pēc septiņiem gadiem atkal nonākusi ikviena uzmanības centrā. Tiek pieļauts, ka šī tēma aktualizēta tieši pirms Saeimas vēlēšanām, lai, iespējams, šķeltu latviskās partijas un atbrīvotos no neērtiem politiskajiem sāncenšiem. Kā liecina 2011. gada notikumu gaita, jau no sākta gala “oligarhu lieta” nav bijusi nekas vairāk par politiska rakstura atriebību.
2011. gada 28. maijā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu. Aiz šķietama iemesla izbeigt demokrātijas privatizāciju un šauru personu grupu interešu patvaļu Latvijā patiesībā slēpās aizvainojums un atriebība.
Zatlers uzņēmās tautas varoņu lomu un par Latvijas ietekmīgākajiem oligarhiem nosauca politiķus, ar kuriem pāris dienas atpakaļ tikās draudzīgā atmosfērā, pārspriežot iespējamo pārvēlēšanu prezidenta amatā. Toreiz maz kurš nojauta, ka runa nav par kādu personu lielāku ietekmi parlamentā, bet par nespēju pieņemt gaidāmo politisko sakāvi, par kuru Zatleram vairs nebija ne mazāko šaubu.
12. maijā Zatlers pabeidza sarunas ar visām Saeimas frakcijām. Katru tikšanos viņš novērtēja kā konstruktīvu un pauda cerību, ka viņam izdosies savākt nepieciešamo 51 deputāta balsi. Uzvaras alku iedvesmots, viņš slavēja Saeimas darbu un norādīja, ka esošais parlaments ir kvalitatīvs un pusgada laikā iemācījies strādāt. Pāris dienas vēlāk viņš šo pašu slavēto parlamentu rosināja atlaist, jo Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) prezidenta amatam izvirzīja no Vidzemes ievēlēto Saeimas deputātu Andri Bērziņu.
Visticamāk, sapratis, ka viņu nepārvēlēs, Zatlers paziņoja, ka Saeima ir zaudējusi uzticību. Dienā, kad ZZS oficiāli izvirzīja bijušā “Unibankas” vadītāja Andra Bērziņa kandidatūru Valsts prezidenta amatam, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzsāk kriminālprocesu “oligarhu lietā”.
Teiksit sakritība? Visdrīzāk nē, bet, acīmredzot, pie mums vēl nav pieņemts skaļi runāt par to, cik vienkārši politiķi savu mērķu sasniegšanai izmanto tiesībsargājošās iestādes. Būsim modri!
3,545 skatījumi
