Pagājušajā nedēļā kādā diskusijā viens no jaunajiem, aktīvajiem politiskā ceļa sācējiem pauda ik pa četriem gadiem populāro viedokli: “Aizsēdējušies tur visi tai domē, jāmaina!” Līdzīgu frāzi nupat dzirdēju “Tautas panorāmā” no rojiniekiem – vajagot arī pašvaldībās ieviest noteikumu, ka ilgāk par diviem sasaukumiem strādāt nedrīkst. Bet nav jau nemaz ielu intervijās jāmeklē šāda ideja – par visu “veco” nomaiņu pirms pāris dienām iestājās arī populāra TV žurnāliste raidījumā “Tieša runa”. Ideja bezgala populāra un vienkārša – mainām! Visas revolūcijas sākušās taisni ar šādu domu un … ar dažādi vērtējamiem scenārijiem beigušās.
Es patiešām nesaprotu, vai tas ir argumentu trūkums izvēlē, par ko balsot, jeb tiešām iekšējais revolucionārs, kas liek izmest no mājas vecmāmiņas koka kumodi, lai to aizvietotu ar skapīti no poļu veikala. Jauns ir jauns! Ne mirkli nenoliedzot, ka termiņu ierobežojumam atsevišķos gadījumos ir jēga, tomēr nesaprotu šo argumentāciju vairāku iemeslu dēļ:
1) Būsim reāli – 4 gados neko paliekošu un jēgpilnu ilgtermiņā paveikt nevar. Es 12 gadus esmu strādājusi pašvaldībā un “jaunās slotas” redzējusi vairākkārt. Nevienu nevēloties aizskart, fakts ir, ka pirmais pusgads deputātiem jaunajā statusā paiet mēģinot saprast, kur viņi ir nonākuši. Pēc pusgada daļa saprot, ka viss nav tik vienkārši, ka uz burvju mājiena bedres no ceļiem nepazudīs, ka pašvaldībā nav slepenie pagrabi ar zelta naudas maisiem, un, ka (šo gan daži nesaprot arī 4 gadu laikā) vispār ir jāievēro virkne normatīvo aktu arī naudas izlietošanā. Visi lielie projekti prasa daudz vairāk nekā 4 gadus: ideju ģenerēšana; plānošana, projektu rakstīšana; finansējuma meklēšana; projektēšana; celtniecība utt.utjpr.;
2) Ja dome mainās ik pa 4 gadiem, “jaunie” sevi var apkarināt ar lauriem (vai mēslu dakšām), ko sviedriem vaigā sastrādājuši iepriekšējie, jo (skat.1. punktu);
3) Ja domes jaunais sastāvs zina, ka pēc 4 gadiem domes telpas būs jāatstāj, viņiem nav nekādas motivācijas plānot ilgtermiņa attīstību, jo (skat. 2. punktu). Vieglāk taču punktus savākt ar sīkiem populistiskiem darbiņiem, kas ar garantiju plus punktiņus dod uzreiz. Bet labs darbs nozīmē, ka nākotnes vārdā nākas pieņemt arī nepopulārus lēmumus;
Nez kāpēc neviens neprasa, lai ķirurgi ik pa 4-8 gadiem pārkvalificētos par juristiem? Daži ārsti gan sajūtas pārlieku aizsēdējušies un kļūst, piemēram, par prezidentiem. Nav jau slikti, bet reizēm tomēr labāk “aizsēdēties”. Mēs taču neizvēlamies jaunu dakteri tikai tāpēc, ka tas vecais jau gadiem to aklo zarnu griež, cik var… Ir tāda kvalitāte kā pieredze, kam ir tendence ar gadiem vairoties. Un tā ir laba kvalitāte ar nosacījumu, ka tai pievienojas nerimstoša vēlme attīstīties.
Nekad neesmu sapratusi sveikšanu darba jubilejās. It kā pati sēdēšana vienā amatā gadu desmitiem būtu kāds īpašs sasniegums. Cita lieta, ja darbs tiek paveikts tā, ka visi “jaunie” var tikai ūdeni pienest. Un tajos gadījumos maiņu maiņas pēc, jo “jauns ir jauns” atļaujos uzskatīt par vecmāmiņas priedes koka kumodes nomaiņu pret poļu garnitūras naktsskapīti.
Un jā, es, protams, nedomāju, ka jauniem cilvēkiem politikā nav vietas. Tieši otrādi! Tikai tā mūsu modernā jaunpartiju tapināšana tikai tāpēc, ka par vecajiem jau nevar balsot (pat nepaskatoties, vai starp “vecajiem” ir vai nav jaunas sejas un, ko ir vai nav paveikušie “vecie”)… Ja “jaunās slotas” vienīgais reālais piedāvājums ir “mēs nomainīsim veco”, tad ir pilnīgi skaidrs – “jaunā” būs pārlieku dārgs pirkums, par ko maksāt gadiem ilgi.
Inga Ieviņa
2,342 skatījumi
